Intervija ar laikraksta "Druva" korespondenti Ilzi Kalniņu

Kas ir labdarība - Manuprāt, labdarība ir kas personīgs un garīgi dziļš process, tam nepieciešam emocionāli nobriest un objektīvi spriest cik daudz un cik patiesi Tu spēj sniegt cilvēkam... Ne vienmēr labdarība ir ziedojuma kastītes un pārpildīts mantu maiss, dažkārt labdarība sev līdzi nes sarunas, sapratni un milzu atbildību! Labdarība nav grēku atlaišana vai sevis attīrīšana, ja riez Tu nodarbojies ar labdarību, tad dari to, jo tas ir tavs aicinājums un vēlme palīdzēt tiem, kas šobrīd ir bezspēcīgi cīnīties ar problēmām, ko liktenis ir uzlicis. Nevienam nav tiesības nosodīt tos, kuri nenodarbojas ar labdarību, jo katram cilvēkam ir savs personīgais viedoklis un nevienam nav tiesības lemt vai prasīt argumentus, kāpēc viņš neziedo. visdziļākā cieņa tiem, kas nesaka, ka dara brīnumu lietas, bet dara tās no vistīrākās sirdsapziņas, klusībā cerot, ka brīnums notiks. Labdarības burvība ir to cilvēku smaidi un laime, kuriem mēs sniedzam palīdzību. Labdarības burvība ir tā, ka smaids, ko redzi šo cilvēku acīs, liek Tev saprast, cik tomēr katra minūte, katrs santīms šim cilvēkam ir daudz devis.. un līdzās viņa priekam, arī Tu esi priecīgs!

Kāpēc jaunieši tajā iesaistās - Manuprāt, jaunieši labdarības akcijās iesistās, jo viņos mīt tā naivā cerībiņa, ka tomēr mēs spējam glābt, kaut tikai mazlietiņ, bet tomēr.. Es pieļauju iespēju, ka jaunieši ir gatavi rīkot akcijas, lai pierādītu augstāk stāvošajiem personām, ka mēs spējam palīdzēt attiecīgajam cilvēku skaitam, kaut mūsu paziņu un kontaktu loks ir pavisam šaurs, bet tai pašā laikā, augstāk stāvošam cilvēkam Labdarības akciju ir uztaisīt pavisam vienkārši, jo ir nepieciešamie kontakti un daudz lielāka iespēja atrast sponsorus, nekā jaunietim, bet diemžēl no viņu puses ir dzirdams klusums..
Jaunieši iesaistās, jo ir gatavi riskēt, gatavi kļūdīties un mācīties no savām kļūdām..
Manuprāt, jaunieši ir godprātīgi attiecībā uz labdarības pasākumu organizēšanu un iesaistīšanos tajā, jo viņi tic, ka tas dos brīnumainus rezultātus, un paldies Dievam, ka ir jaunieši, kuri sava naivuma un ticības pēc ir palīdzējuši piepildīt sapņus citiem cilvēkiem!
Pieaugušie cilvēki ir mazliet noguruši no labdarības, jo dažkārt paši cīnās, lai nenonāktu to cilvēku starpā, kam nepieciešama palīdzība, bet jaunieši visas lietas uztver ar vēsāku prātu un mazliet ‘rozā brillēm’. Jauniešus vada emocijas un jūtas, bet pieaugušos lielākoties prāts.

Kādus plusus, kādus mīnusus redzi došanai - Labdarība ir kā koks ar diviem galiem, no vienas puses tā ir bezgala laba, bet arī šajā jomā ir jājūt robežām, kad tas ir labi un lietderīgi un kad tas ved uz postu! Labdarība ir sava vaida atkarība, Tu noziedo vienreiz, redzi cik burvīgus rezultātus tas nes un ziedo atkal un atkal, bet ja mēs dosim bezgala daudz un bezgala neierobežoti, šiem cilvēkiem nebūs vēlme un motivācija pašiem savu dzīvi veidot labāku.. es nerunāju par cilvēkiem, kas sirgst ar smagu slimību, runāju par cilvēkiem, kuri zaudējuši darbu un nespēj vairs parūpēties par sevi un savu ģimeni paši..
Kad uzņēmām video „Baltie cerību spārni” akcijai satiku puisīti, kurš bija no sociālā riska ģimenes, bet viņa patiesais optimisms un spēja pa lietām runāt atklāti, bet bez sāpes vai rūgtuma sirdī, mani tas tik dziļi apbūra, ka sapratu, ka šis puisītis savā dzīvē izsitīsies un sasniegs augstu virsotni, jo viņš par dzīvi priecājās, kaut tā viņam ko atņem.. Viņa sirdsprieks apbūra daudzus. Tāpēc varu minēt vienu no plusiem, ka daži no cilvēkiem ir ļoti vienkārši, bet pateicīgi un sirsnīgi! Kā mīnusu varu minēt to, ka cilvēks nobriest veidot labdarības akciju, viņš ir pārliecināts, ka tas nesīs pozitīvas domas un emocijas, bet diemžēl ne visi cilvēki kam ziemojam ir pateicīgi un priecīgi par to, ka darām viņiem labu. Citi pat nepasaka paldies, un tajos brīžos šķiet laiks, ko pavadīji cenšoties viņiem palīdzēt nav nesis gandarījumu, jo viņi nav laimīgi..
Vienzīmīgi varu teikt, ka noteikti plusu ir vairāk, jo došanas un palīdzēšanas prieks apsver jebkuru mīnusu.

Kas, Tavuprāt, valstij jādara, lai labdarība tīri praktisku apsvērumu dēļ varētu iet mazumā – Manuprāt, ir viegli spriest un teikt kas darāms, bet diemžēl fiziski to realizēt ir ļoti grūti. Pašlaik mūsu dzīves līmenis ir uz tik kritiskas robežas, ka pat vairs nezin ko kura gala, lai sāk, ko vērst labumā.. Noteikti ļoti svarīgi ir tas, ka valstij ir jābūt lielākiem līdzekļiem, kas paredzēti slimo bērnu ārstēšanai, jo, manuprāt, valstij ir jādomā par smagi slimo bērnu glābšanu, jo reti kura ģimene var atļauties ārstēšanu un operāciju ārvalstīs.
Valstij ir jānodrošina darba iespējas ari laukos un mazos ciematiņos, tādā veidā pasargājot cilvēkus no tik liela bezdarba skaita, kā pašlaik Latvijā. Ja cilvēks būtu nodrošināts ar darbu, nebūtu nepieciešamība doties uz ārvalstīm vai lūgt ziedot pārtikai vai vienkāršai izdzīvošanai.
Ļoti svarīgi ir izglītot bērnus, kas jau nāk no sociālā riska ģimenēm, jo šiem bērniem ir nepieciešams uzturēties sabiedrībā, kas spēj tiem iemācīt daudz ko vairāk un palīdzēt viņiem saprast īstās dzīves jēgu un kā pareizi tiekties pēc saviem mērķiem un sapņiem.
Es nesaku, ka valstij ir jādod viss rokās šiem cilvēkiem, bet jāpalīdz atrast motivācija un jāļauj viņiem pašiem strādāt un cīnīties par savu iztiku! Valsts vienīgā nav vainīga pie šīs situācijas, jo arī pašam cilvēkam ir jāvēlas un jācenšas dzīvot labāk un produktīvāk.

Kāpēc cilvēki ziedo, kāpēc piedalās labdarības akcijās - Es gribu ticēt, ka cilvēki ziedo, jo viņi ir labsirdīgi, līdzjūtīgi un cenšas dod otram cik vien spēj dot, un došanas sajūtu nespēs aizvietot nekas.. Cilvēki ziedo , jo viņus skumdina redzēt mazu bērniņu, kam vēl visa dzīve priekša, sirgstot ar smagu slimību, un apzinoties, ka viņu ziedotie līdzekļi spēs un ļaus visām dzīvot un justies laimīgam.. Cilvēki ziedo, jo viņos ir vecāku instinkts, un viņi saprot, kā viņi justos, šos vecāku vietā, kurus piemeklējusi tik liela problēma, kā bērniņa saslimšana. Cilvēks cilvēkam ir lielākā dāvana un kaut mūsu līdzcilvēki patiešām mācētu novērtēt, ka pilnīgi svešs cilvēks ir gatavs ziedot sevis grūti nopelnīto naudu, lai ziedotu viņa mīļajam bērnam.
Cilvēks nepaliek vienaldzīgs arī uz krīzē skartajiem bērniem, kam nav ko ēst vai viņu dzīvesvieta ir maz koka šķūnītis. Mēs ziedotāji saprotam, ka mēs bez šokolādes tāfelītes iztiksim, bet tas bērns bez maizes diezin vai.
Daļa no cilvēkiem noteikti ziedo, lai attīrītos, lai atlaistu savus grēkus un justos labāki, tikai diemžēl šis nav pareizais veids, kā attīrīt sevi no saviem nepadarītajiem vai nepareizi padarītiem darbiem. Bet es gribu ticēt, ka procentuāli šādu cilvēku ir ļoti maz.. Lielākoties cilvēks dod cilvēkam aiz žēlastības un vēlmes otru redzēt laimīgu..

Kā panākt, lai labdarība ideju pa lielam neakcentējam tikai uz Ziemassvētkiem - „Baltie cerību spārni” lauza stereotipu par to, ka labdarības akcija jānotiek Ziemassvētkos. Atklāti sakot man tas patiešām nepatīk, ka visiem šķiet, ka jādara labas lietas tikai Ziemassvētkos, jo tas ir laiks pirms jaunā gada sākuma, kad jaatīra savas dvēseles un, lai to vieglāk būtu izdarīt, mēs noziedojam. Nenoliegšu Ziemassvētku laiks ir skaistākais laiks gadā, kad cilvēki ir mierpilni, bet arī atlikušajā gadā cilvēkam ir nepieciešama palīdzība un vēlme just līdzcilvēku klātbūtni! Pēc pieredzes varu teikt, ka cilvēkos jau ir iestrādājies automātiskais režīms, ka Ziemassvētkos mēs palīdzam, taisām labdarības tirdziņus skolās, bet kad vēlējos labdarības tirdziņu taisīt kādā skola, saņēmu atraidījumu ar pamatojumu, ka Ziemassvētkos varēsim taisīt, bet rudenī nē, tad jāmācas.. Tieši šādu atraidījumu pēc sapratu, ka steidzami cilvēkiem ir jāļauj saprast, ka visu gadu cilvēki dzīvo bez pārtikas un, ka visu gadu viņi slimu, visu gadu viņiem nepieciešam cilvēks sev līdzās..
Tāpēc uzskatu, ka šo idili par Ziemassvētku brīnumu nepieciešam vismaz mazliet lauzt, un cilvēkus informēt visu gadu, kāds patiesais stāvoklis viņus skar pēc Ziemassvētkiem.

Ko izdarījuši „Baltie cerību spārni”, ko darīs - Mūs akcija notika pirmo reiz, un diemžēl man nebija iepriekšējās pieredzes šādas akcijas rīkošanā, tāpēc daudzas lietas nesanāca, kā cerēts, bet guvu milzīgu pieredzi. Mēs ziedotājiem parādījām, ka šie cilvēki, kuriem ziedojam, ne tikai ņem, bet arī dod pretī, cik viņi spēj dot, respektīvi, viņi piedalījās Labdarības akcijas talkās. Pēc talkām mēs dzērām tēju un ēdam zupu, spēlējām spēles un kopā priecājāmies. Pašlaik, cilvēki, kuriem palīdzam, ir saņēmuši nelielu pārtikas maisiņu un maisus ar drēbēm, mantām, grāmatām, bet drīzumā par saziedoto naudu mēs viņiem dāvināsim lielās pārtikas kastes. Visticamāk, ka tas būs vai nu pēc Ziemassvētkiem vai pirms, jo diemžēl dokumentālā puse ļoti ievelkas. No sirds mani priecēja tas, ka mūsu labdarības akciju atbalstīja tik daudzi ziedotāji un pat Latvijā ļoti slavena grupa Astro’n’out, kas sniedza patiesi kvalitatīvu un ļoti dvēselisku koncertu Fonoklubā. Pārējās trīs grupas bija fantastiskas ar savu atraktivitāti un publikas uzkurināšanu, cēsnieki ļoti atlaistīja šo projektu un Fonoklubs bija līdz malām pilns!
Ar koncertu mēs līdzcilvēkiem vairāk centāmies pateikt un vairāk iesaistīties sociālajā dzīvē un palūkoties apkārts, kas īsti notiek mums apkārt.
Šis laiks bija emocionāli grūts un sasprings, bet tas deva milzum daudz labu emociju, un paldies Dievam, ka man apkārt bija tik brīnišķīga komanda, bez viņiem, tas nebūtu iespējams!
Tālākos plānus es nevēlētos atklāt, jo tie pašlaik ir tikai ideju līmenī, kad sāksim tos realizēt, tad došu skaidrāku izklāstu par mūsu nākotnes plāniem.

Ar visdziļāko cieņu „Baltie cerību spārni” organizatore Ilze Zupa
SIA”Biznesa augskolas Turība” Sabiedrisko attiecību studente.

Talka

28. augustā notika pirmā Labdarības akcijas „Baltie cerību spārni” talka, kurā piedalījās Sociālā riska ģimenes, kurām sniedzam palīdzību! Paldies viņiem par čaklu un aktīvu dalību!