Labrīt!

Gribas, lai kāds man novēl to pašu. Gribas pamosties un lai ir saule. Istabas sienās spēlējas saules zaķīši, mundri dūc muša pie loga, bet virtuve kārdina ar ceptu pankūku smaržu.

Gribas, lai kājās ir vecmammas adītās zeķes, māte pin stingras bizes vai sašņorē Ziemassvētkos dāvātos zābaciņus.

Gribas lai tēvs pavada uz skolu turot manu roku savējā.

Gribas, lai vasara ir raiba kā tauriņa spārni, dārzā zied krāšņākās puķes un runcis verandā dzer tikko slauktu pienu. Nevajag jau daudz. Vajag nedaudz mīlestības, mazāk rūpju un sāpju.

Gribas dzīvot, dzīvot kā Cilvēkam. Arī man. kuram nepavisam nav viegli. Arī man, kuram trūkums kā skabarga acī. Arī man, kura pagalmam Laimes māte dažkārt iet garām.

Es neko nelūdzu, bet ja dosiet, pratīšu ar pateicību pieņemt. Varbūt arī man, kādreiz kas dodams būs.